Augšāmceltā pravieša Boba Džonsa liecība

     Tas notika 1975.gada 7.augustā. Es braucu savā mašīnā un pēkšņi neparasta gaisma piepildīja manas mašīnas salonu. Pēc tam es izdzirdēju Tā Kunga balsi, kas pravietoja par mūsu zemes dzīves nākotni. Viņš teica, ka tehnoloģiskā progresa paātrinājums nenesīs cilvēkiem nekādu labumu, tā kā ļaunums sāks izplatīties vēl ātrāk. Homoseksuālistu vidū parādīsies jaunas slimības, kuras nebūs iespējams izārstēt. Tiks izpostītas ģimenes un šķiršanās skaits pieaugs daudzkārtīgi, tāpēc, ka vīri būs vairāk uzticami savām egoistiskajām iegribām nekā sievām un bērniem. Medicīnas tehnoloģijas kļūs arvien modernākas vēl nedzimušu bērnu nogalināšanai un aborti kļūs par veselu plūsmu.

Man vienmēr ir patikusi Kunga klātbūtne, bet tas, ko Viņš paredzēja tad, izraisīja manī sāpes par pazudušajiem šai pasaulē cilvēkiem. Un karsta vēlme kalpot Kristum, lai viņi dzirdētu glābjošo no elles evaņģēlija vēsti, pārņēma mani.

Pēc neilga laika, kad mani apmeklēja Tas Kungs, pie manis atnāca „cilvēku dvēseļu ienaidnieks” un teica, ka ja es stāstīšu cilvēkiem šo pravietojumu, ko saņēmu mašīnā, tad viņš mani nogalinās. Ja es klusēšu, tad viņš neaiztiks manu dzīvību. Vēl jo vairāk, viņš teica, ka nodrošinās manu drošību. Es atbildēju, ka es neesmu viņa īpašums, un kalpoju savam Kungam, Jēzum un es stāstīšu to, ko Viņš man uzticējis.

Kādu dienu pēc kārtējās reizes, kad es liecināju cilvēkiem, darbā man kļuva slikti. Draugi ļoti ātri mani aizveda uz tuvāko klīniku. Ārsts teica, ka nespēj uzstādīt precīzu diagnozi, ka mans stāvoklis ir kritisks un man tūlīt pat vajag gulties slimnīcā uz izmeklēšanu un ārstēšanos. Es pateicu, ka, ja ar mani ir tik slikti, ka es varu nomirt, tad es gribu, ka tas notiek mājās.

Mans dēls ar vedeklu aizveda mani mājās un noguldīja mani gultā. Manā ķermenī parādījās spēcīgas sāpes un sākās asiņošana no mutes. Uz dvieļiem, no kuriem es mēģināju sev uztaisīt kompreses, izgāzās asinis. Sāpes kļuva arvien stiprākas un stiprākas un pēkšņi vienā mirklī viss izzuda.

Es ieraudzīju, ka mans ķermenis atdalās no manis. Pareizāk sakot, es atdalījos no ķermeņa. Ne īpaši izprotot to, kas notika, es virzījos uz gaismas pusi, kas nāca no neparasta koridora-tuneļa. Šī koridora sienas spīdēja un līdzinājās akmens alai. Šī gaisma vilināja mani un es no sākuma lēnām un pēc tam arvien ātrāk un ātrāk lidoju caur šo koridoru piepildītu ar gaismu. Es jutu, ka lidoju ne vienkārši garām kaut kam, bet, ka es kustos laikā. Un pēkšņi es sapratu – esmu miris! Manī sacēlās izmisuma domas: „Vai tiešām sātans spēja mani nogalināt? Mani pārņēma satraukta doma par to vai es esmu gatavs stāties Tā Kunga priekšā? Vai esmu pietiekoši tīrs, lai Dievs mani varētu pieņemt? Jo tikko es atstāju pasauli, kas ir pilna ar grēku un ļaunumu.” Domas mainīja viena otru un domāt bija kaut kā neparasti viegli, ne tā kā uz zemes. Manas pārdomas pārtrauca kāds, kas pēkšņi atradās man blakus. Nekad iepriekš es nebiju saticis personu brīnišķīgāku par šo. Es dzirdēju balsi:”Bob, paskaties uz sevi!” es paskatījos un ieraudzīju, ka esmu ģērbts skaistās baltās drānās, neparasti skaistās un padomāju:”Paldies Dievam! Tā ir labākā diena manā mūžā. Esmu miris darot to, ko Tas Kungs man lika darīt. Neesmu miris grēkos, kas varētu aptraipīt šo skaisto apģērbu. Un tagad mani sagaida visgaidītākā tikšanās manā dzīvē – satikšanās ar manu Kungu Jēzu!”

Mēs ar eņģeli izgājām no tuneļa, pavisam citas pasaules telpā. Tur bija debesis līdzīgas zemes debesīm, bet tā krāsa bija neaprakstāmi dzīvā, zilgani-zeltainā krāsā, pastāvīgi mainot savu nokrāsu. Es ieraudzīju ļoti daudz cilvēkus kā es, kuri bija atstājuši zemi. Pie katra no mums parādījās pa divi, dažreiz pa trīs eņģeļi. Mēs sanācām kopā un kopējā plūsmā kustējāmies kaut kur, ko zināja tikai eņģeļi, kas bija ar mums. Pēc kāda laika mēs pietuvojāmies robežai, kas sadala telpas. Robeža bija ļoti neparasta un atgādināja ziepju burbuli – plāna un caurspīdīga. Izejot cauri tai bija dzirdams dīvains troksnis, kā plaukšķis. Šī plēvīte pārrāvās izmetot katru no mums citā dimensijā un pēc tam uzreiz vērās ciet. Izejot cauri šai robežai es ieraudzīju, ka mēs kustamies virzienā uz attālāku gaismas punktu. Manu sirdi burtiski sāka vilkt pie šī gaismas punktiņa. Tāds ir vilinājums būt mājās, kurās tu sen neesi bijis, kur tevi gaida mīlošā ģimene. Kad mēs pietuvojāmies, mūsu sirdis sastinga no debesu skaistuma un burvības. Tā bija viena no Kristus Debesu Valstības pilsētām.  Eņģeļi nesteidzīgi sāka kārtot mūsu kustīgo masu uz pilsētas vārtu pusi. Vārtu priekšā eņģeļi sadalīja mūs divās rindās, labajā un kreisajā. Kreisā bija milzīga. Ja salīdzinātu tās procentuāli, tad kreisajā bija 98% un labajā tikai 2% cilvēku.

Pietuvojoties vārtiem es ieraudzīju to, ko nevarēju redzēt no tālienes. Cilvēki, kurus eņģeļi bija atdalījuši pa kreisi kļuva pilnīgi atšķirīgi no pārējiem cilvēkiem. Viņi izskatījās tā it kā viņus ietītu kaut kādā materiālā. Tas kaut kā atgādināja audeklus, kuros ietina mūmijas. Šie audekli spilgti un skaidri atšķīrās viens no otra un attēloja to, ko šie cilvēki pielūdza zemes dzīves laikā. Cilvēki, kurus atdalīja pa kreisi, bija šokēti ieraugot Jēzu. Savas zemes dzīves laikā tie nevēlējās neko dzirdēt par Viņu, vai pat nepieļāva domu, ka Viņš varēja vispār būt visas cilvēces vēsturē. Man bija sāpīgi skatīties uz viņiem, jo viņu sejas atspoguļoja šausmas no tā, ka viņi paši bija atraidījuši glābšanu, par kuru viņiem tika stāstīts daudzas reizes. Es zināju, ka viņi dodas uz tumsas valstību. Tās bija šausmīgas, dvēseli stindzinošas ainas. Tās bija šausmīgas, jo viņu stāvokli neviens nespēja vairs mainīt. Viņu sejās es ieraudzīju pārsteigumu, apmulsumu, bezizeju ar bailēm un protestu. Jo vairāk mēs pietuvojāmies vārtiem, jo vairāk sāka atspoguļoties katra cilvēka iekšējā būtība. Ja cilvēks bija egoists un rūpējās tikai par sevi, tas kļuva redzams. Neko nevarēja noslēpt ne no eņģeļiem, ne no cilvēkiem, kuri atradās blakus. Ja cilvēks zemes dzīves laikā tiecās pēc varas, kontrolējot un manipulējot ar citiem, tas arī kļuva redzams. Varēja redzēt tādus cilvēkus, kuri ar bailēm noturēja sev blakus citus cilvēkus. Uz āru sāka izpausties cilvēciskā tieksme pēc varas, piespiežot cilvēkus dzīvot melos, taisot karjeru politikā. Varēja redzēt skaudību un konkurenci, kas pamudināja cilvēkus uz uzpirkšanu vai pat slepkavību. Varēja atšķirt bankas darbiniekus, kuri krāpa ieguldītājus, mūziķus, kuriem mūzika kļuva par elku, datortehniķus, arhitektus un biznesmeņus, kuriem viņu nodarbošanās dzīves laikā bija visbūtiskākais. Viņu aizraušanās kļuva par viņu elkiem un dieviem. Visiem spēkiem viņi centās īstenot savas idejas, vēlmes un mērķus, nepievēršot nekādu uzmanību savu tuvinieku vēlmēm vai Dieva vēlmēm, kurš visu laiku klauvēja pie viņu sirdīm, bet tā arī netika ielaists. Viņu sirdīs nebija vietas labestībai, žēlsirdībai vai žēlastībai. Viņu gars bija piesātināts ar ļaunumu, meliem un netiklību. Katra viņa būtība it kā iztecēja no viņu ķermeņiem pārvēršoties par audekliem, uz kuriem varēja redzēt viņu egoistiskās dzīves ainas, piepildītas ar grēku. Tieši šajos audeklos eņģeļi viņus arī ietina darot līdzīgus mūmijām.

Man kļuva slikti. Un es padomāju:”Ja nu pēkšņi ar mani kaut kas nav kārtībā un eņģeļi neļaus man pietuvoties Jēzum?” Visa mana dzīve līdz glābšanai vienā mirklī pazibēja manu acu priekšā. Protams, ka tāds cilvēks, kāds es biju līdz iepazinu Kristu, nebija Debesu Valstības cienīgs. Ledainas bailes momentā ieskāva mani no iekšas. Es paskatījos uz eņģeļiem, kuri visu šo laiku bija man blakus. Man likās, ka viņi visu laiku pārrunā kaut ko savā starpā, kaut gan ārēji to nevarēja redzēt. Miers un rūpes, ar kādu viņi atbildēja uz manu bailēm piepildīto skatienu, uzreiz man atgādināja par manu nodošanos Kungam, kuram es atdevu lielāko savas dzīves daļu. Es, pašam sev negaidot, pēkšņi paskatījos uz savu balto apģērbu un nomierinājos.

Katrs no manas rindas piedzīvoja gan sāpes gan prieku, vērojot tos, kuros eņģeļi veda pa kreisi no vārtiem un tos, kuros pieveda pie Jēzus. Kungs pastiepa brīvprātīgi savas rokas katram, kurš pietuvojās Viņam, sauca to vārdā un uzdeva vienu un to pašu vienīgo jautājumu:”Vai tu iemācījies mīlēt?”

Kad mana rinda pienāca tuvāk vārtiem, es ieraudzīju arī pašu pilsētas saimnieku – Ķēniņu Jēzu. Viņš personīgi sagaidīja katru, kuru eņģeļi pieveda Viņam klāt un ar katru Viņš par kaut ko parunājās. Es ieraudzīju priekšā jaunu melnādainu sievieti, kurai apkārt bija simtiem eņģeļu. Tie kopā ar viņu griezās dejā, piepildītā ar dzīvību. Likās, ka viņu dejas vidū kūpēja nevaldāms prieka vulkāns, kurš bija gatavs izlieties uz katru, kurš vēlējās ieiet šajā priekā. Es pajautāju Svētajam Garam, kāpēc viņai apkārt ir tik daudz eņģeļu? Un Viņš atbildēja, ka uz zemes viņa bija brīnišķīgs kalpotājs, un tagad viņa ir atnākusi mājās pēc savas balvas. Kad viņa pienāca pie Jēzus, Viņš pajautāja:”Diāna, vai iemācījies mīlēt?” Viņa pacēla abas rokas un izkliedza:”Jā, Kungs, es iemācījos mīlēt!” Viņa izsauca šos vārdus, baudot tikšanos ar To, kuram veltīja visu savu dzīvi, vēl esot uz zemes. Tas Kungs atvēra Savas rokas apskāvienam, noskūpstīja viņu tieši uz lūpām un ..viņa izkusa viņai atvērtajā Glābēja sirdī. Viņa iegāja Viņā kā durvīs un iegāja pilsētā, kurā viņu priecīgi sagaidīja viņas draugi. Es zināju, ka viņai jau sen tika sagatavota mūžība pilna ar laimi.

Kāda cita vecāka, ar slimību novārdzināta, sieviete piegāja pie Jēzus. Viņa nomira 93 gadu vecumā. Daudzus gadus viņa gulēja uz gultas artrīta dēļ. Viņas slimība, sāpes un mokas sākās, kad viņai bija 50 gadi, kāda negadījuma rezultātā, kas izkropļoja viņu visas viņas atlikušās dzīves laikā. Neskatoties uz sāpēm, kuras viņai bija, viņa nekad nezaudēja ticību Tam Kungam, un nepārstāja apmeklēt draudzes sapulces. Taču tā rūgtuma dēļ, kas radies viņā daudzu sāpju rezultātā, ko viņai nodarīja brāļi un māsas, nedeva iespēju viņai veidot ciešas attiecības ar citiem cilvēkiem. Viņa izstaroja lēnprātību un miermīlību. Viņas acis bija piepildītas ar neaprakstāmu mieru, kā arī ar dziļu, gudrības pilnu pazemību. Jēzus, nosaucot viņu vārdā, jautāja:”Marija, vai tu iemācījies mīlēt?” Viņa paskatījās viņam acīs un ļoti mierīgi un pārliecinoši pateica:”Jā, Kungs, es iemācījos mīlēt, bet tikai Tevi.” Jēzus viņai atbildēja:”Tātad tu esi iemācījusies mīlēt. Tu nesaņemsi balvu, taču tu esi nosargājusi manu žēlastību un tāpēc tu būsi Debesīs.” Kungs noskūpstīja viņu un viņa tāpat izkusa Viņa sirdī,kas bija atvērta viņai.

Tad es ieraudzīju 12 gadīgu meiteni. Viņa bija paralizēta un visu savu dzīvi pavadīja uz gultas. Viņa neko nespēja darīt. Vienīgais ko viņa darīja, viņa lūdza par citiem cilvēkiem. Jēzus uzdeva viņai to pašu jautājumu:”Vai tu esi iemācījusies mīlēt?” Viņa atbildēja:”Jā, Kungs.” Jēzus apskāva viņu, noskūpstīja un Viņa plaši atvērtā sirds pieņēma šo bērnu.

Svētais Gars teica man:”Šeit ir daži cilvēki, kuri paši par sevi ir bijuši vislabākais sprediķis citiem cilvēkiem uz zemes.” Es ar izbrīnu vēroju šo noslēpumaino glābto cilvēku satikšanos ar savu Kungu. Cilvēki, kuri pienāca pie Jēzus, pēc īsas sarunas izgāja cauri Viņam un ienāca pilsētā.

Vīrietis, kurš pienāca pie Jēzus pirms manis, ne ļoti labi izskatījās un es nevarēju droši pateikt ar ko bija piepildīta viņa sirds. Uz Jēzus jautājumu- vai viņš iemācījās mīlēt, viņš ar nolaistu galvu nedroši pateica:”Nē,Kungs, es neiemācījos mīlēt.” Jēzus maigi skatījās uz viņu. Viņa skatienā nebija nekāda pārmetuma. Tikai žēlastība un mīlestība. Un Viņš viņam atbildēja tikpat īsi, bet maigi:”Ieej manā priekā.” Un viņš iegāja pilsētā, bet ne caur Jēzu, kā daudzi, bet ejot garām Viņam, caur pilsētas vārtiem.

Kad es piegāju pie Jēzus, mani piepildīja pārdzīvojumi, kuri joprojām dzīvo manā sirdī. Šie pārdzīvojumi ir saistīti ar Jēzus skatienu. Dzīvības pilnību, mīlestību un dziļu, maigu prieku, ko izstaro Kristus acis, aizmirst nav iespējams. Es neaizmirstu Viņa acis! Pēc tā, kad es sastapos ar Viņa skatienu, Viņš dzīvo manā sirdī un es vienmēr atceros, kāds Viņš ir. Viņš arī ir pati Dzīvība. Viņa acis izstaro to, ko tu neesi spējīgs nemīlēt, to, kas tur tevi bijībā. Kad es skatījos Viņa acīs, es izkusu Viņa mīlošajā un, tajā pat laikā, kā tēva stingrajā, brīdinošajā skatienā. Mani piepildīja dažādas emociju straumes: es sajutu grandiozi nesasniedzamo, visvareno Dieva klātbūtni un skatienu kā priekšā apzinies savu kailumu. Tajā pat laikā, tās bija patiesi bērnišķas, tīras, līdz naivumam vienkāršas un uzticības pilnas acis, kurās var saredzēt puicisku draiskulību un jautru humora izjūtu. Sajutu bezgala dziļas, tīras izjūtas, kas velk pie Personas, kuru es mīlu, kas sajaucās ar pateicības un uzticības izjūtam kā pret Draugu, kurš nav žēlojis Sevi manas labklājības dēļ.

Kas es atrados Viņa apskāviena priekšā, Jēzus uzdeva man to pašu jautājumu:” Bob, vai tu iemācījies mīlēt?” Un es atbildēju:”Jā, Kungs, es iemācījos mīlēt.” Mēs stāvējām viens pretim otram izstieptu roku attālumā, ar kurām Viņš apskāva manus plecus. Laiks apstājās..man likās, ka Viņš it kā ieplūst manī ar Sava skatiena straumēm. Nepārstājot skatīties uz Viņu, es vienlaicīgi ieraudzīju sevi no malas un sajutu, ka es atrodos ne tikai mīloša Kunga priekšā, bet arī visas cilvēces priekšā. Es stāvēju visu to cilvēku priekšā, kuri jebkad ir bijuši uz mūsu planētas Zeme. Man bija tāda sajūta, ka miljards uzmanīgu acu skatienu vērsti uz mani un Glābēju un kaut ko sagaida. Ieskatoties cieši man acīs, Kungs teica:”Jā, Bob, tu esi iemācījies mīlēt, bet tev nāksies atgriezties atpakaļ uz zemi.” Man likās, ka kaut kas manī iekšā pārtrūka. Mani it kā aplēja ar aukstu ūdeni:”Neesmu cienīgs..vai tiešām neesmu cienīgs? Bet varbūt vēl nav laiks?” manā atmiņā atnāca ainas par manām ciešanām, kas bija saistītas ar slimību. Es atcerējos depresiju, neērtības un zemes dzīves problēmas un negaidīti izmisumā no manis izspruka:”Kungs, es negribu atgriezties. Es tur tā esmu noguris cīnīties ar slimību un vientulību. Man tik ļoti negribas. Un pie tam, ko tad es īpašu darīju uz zemes?” Un te Kungs man stingri pateica:”Tu liekuļo! Es devu tev Vārdu un tu kalpoji ar to, neskatoties uz pretestību. Mans Vārds nekad nav veltīgs un tas pildīja savu uzdevumu, kad tu to runāji.”

„Tad par ko es biju pelnījis tādu sodu un nomiru tik mokošā nāvē? Kāpēc daudzi aizgriezās no manis, nepieņēma un vajāja?

„Es zinu par to, Bob. Es zinu par tavām ciešanām un Es vienmēr esmu bijis tev blakus. Es varu tevi pieņemt, taču paskaties uz rindu mums blakus. Ja pēc tā, ka tu paskatīsies, tu pateiksi, ka vēlies ieiet, Es tevi pieņemšu. „

Es paskatījos uz cilvēkiem stāvošiem kreisajā rindā un atkal ieraudzīju tās pazudušo acis, kuri devās uz elli uz mūžīgiem laikiem. Es arī joprojām redzu tās acis savā priekšā. Acis, kurās nav nekādas cerības. Sejas,  kurās nav nākotnes, bet tikai nolemtība, jo viņi paši bija atraidījuši Dzīvību. Es pagriezos pret Kungu un pateicu:”Es atgriezīšos pat vienas dvēseles dēļ.” Jēzus atbildēja:”Bob, tu atgriezīsies daudzu dvēseļu dēļ. Atceries, kā tava sirds dega par pazudušajiem, kad tu biji baptistu draudzē. Tava vislielākā vēlme bija vest cilvēkus pie Manis. Es sūtu tevi atpakaļ. Tu augšāmcelsies un tava liecība palīdzēs jaunās paaudzes kalpotājiem sagatavoties, lai vestu miljoniem dvēseļu pie Manis. Miljoni tiks glābti atmodās, kuras vēl nebija bijušas pasaules vēsturē. Es sūtu tevi atpakaļ. Es plānoju vest pie Sevis miljardiem cilvēku. Lielākā daļa no tiem būs jaunieši.”

Un te es sajutu uguni savā sirdī. Es tiešām biju gatavs atgriezties vienas dvēseles dēļ, kura iet uz elli. Es biju gatavs mirt šīs dvēseles dēļ trīs dienas slimībā un mokās. Jēzus turpināja:”Es sūtu tevi atpakaļ. Esmu jau sagatavojis visu nepieciešamo, lai vestu pie Sevis miljards jauniešu. Cilvēki, kuri kalpo tumsai, mēģināja nogalināt manus svaidītos atbrīvotājus, kad legalizēja abortus 1973.gadā. Taču tie, kas dzimuši tajā laikā, būs visu laiku varenākie atbrīvotāji. Visos laikos, kad bija jānāk maniem atbrīvotājiem, tie nogalināja bērnus. Tā bija Mozus laikā, un tā bija, kad Es nācu uz zemi. Ar abortu legalizāciju, sātans vēlējās tikt vaļā no maniem svaidītajiem, kurus Es esmu sagatavojis. Bet 2003.gadā, kad maniem atbrīvotājiem būs  30 gadu, tie tiks atraisīti kalpot kā Manas Valstības sludinātāji. Tie būs Mani svaidītie priesteri. 2005.gadā 5 miljoni cilvēku nomirs no AIDA. 2000.gadā pasaules populācija būs 6 miljardi. Un Es gatavojos vest pie Sevis miljardu sākot ar 2000.gadu. Bet atslēgas gads būs 2003.gads, jo Maniem atbrīvotājiem paliks 30 gadi. Viņi jau ir Manā viņu glābšanas plānā. Tie sludinās evaņģēliju pilsētu ielās un stadionos. Es aicināšu daudz jauniešus. Atgriezies un sagatavo manu tautu! Saki viņiem, ka, ja viņi vēlas Man kalpot, tad lai viņi klausās tikai Mani. Viņiem nevajag klausīt nevienu cilvēku, viņiem ir būtiski klausīties Manī. Es sūtīšu daudz tādus kā tu, lai tie apstiprināto to, ko Es runāju.

Kungs sūtīja mani atpakaļ un es atgriezos savā ķermenī. Pēc savas augšāmcelšanās no miroņiem, kad es ar kaut kādu triecienu atgriezos savā nedzīvajā, aukstajā ķermenī, es slimoju vēl ilgu laiku. Kad es pamodos miesā, man blakus bija divi eņģeļi. Es zināju, ka tie ir augšāmcelšanās eņģeļi. Viņi man stāstīja par atmodu cilvēku sirdīs, kuru Viņš gatavo cilvēkiem, kuri dzīvo 21.gadsimtā. Blakus savam ķermenim es redzēju arī nāves eņģeli.  Taču tas neko nevarēja izdarīt, jo augšāmcelšanās eņģeļi viņam to aizliedza un tas aizgāja prom. Eņģeļi sāka pravietot un teica:”Skaties!” Un es ieraudzīju kaut ko līdzīgu atombumbas sprādzienam kādas pilsētas sirdī. Es domāju, ka tā ir bumba, taču eņģeļi teica, ka tas ir Dieva ierocis, kurš uzsprāgs caur cilvēku dziedināšanu un slavu, ko tev ir grūti aptvert. No šī sprādziena liesmām tiks apgaismota jebkāda tumsa. Es pajautāju:” Kungs, ja tas sāksies, cik laika būs nepieciešams, lai tas pārņemtu visu zemi?” „Acumirklis” – atbildēja Kungs. Šis gaismas sprādziens notiks pa visu zemi. Nebūs vietas uz zemes, kur neizlīs šī Mana gaisma un neizgaismos jebkādu tumsu, visos kontinentos, jeburā pasaules nostūrī. Šī gaisma aizsniegs jauniešus līdz tādam mēram, ka viņi vairs nebaidīsies no nāves. Šī bezbailība ir Manas gaismas svaidījums. Un kad būs nogalināts viens no viņiem, tad 12 stāsies tā vietā. Ja nogalinās 12, tad tūkstotis stāsies viņu vietā. Nekas nevarēs viņus apturēt. Tā būs jaunatne, kuru nespēs kontrolēt nekādi dēmoniskie spēki un nekādi meli. Viņi sagādās lielas galvassāpes velnam.

Flag Counter

   statistics from 08.11.2015

Transformation Center Online Radio 24/7

Spied šeit un klausies tava datora vai viedtālruņa atskaņotājā